Liellopa gaļas rullīši jeb “Irbītes”

Irbītes jeb, kā es tās saucu, rollmopši (siļķu izstrādājums tiek papildināts ar “siļķu” rollmopši) vienmēr asociējušās ar svētkiem un lielu darbu. Tīšana ar diegu, vai saspraušana, apcepšanas laikā tinas vaļā, pildījums birst ārā, pēc sautēšanas vilkt ārā, lai pabeigtu mērci… Tāpēc jāgatavo tikai īpašos gadījumos. Izrādās, ka atkāpjoties no tradicionālās “mammas” versijas, un nedaudz mainot attieksmi, to var paveikt ātri un nesāpīgi.Kādu vakaru mēģināju nosist laiku Stokmann pārtikas nodaļā, pētot visu piedāvājumu. Tā acīs iekrita svaigā liellopu gaļa. Atšķirībā no tirgus diezgan bezformīgajiem gabaliem, kas parasti griešanas laikā neturas kā nolikti, bet mēdz pašķiebties, šeit bija burvīgi liellopa šķiņķa gabali – lieli, stingri, smalkām tauku dzīsliņām caurausti, par ļoti draudzīgu cenu (Stokmann pastāvīgo klientu karšu īpašiekiem mēdz pūt patīkamas atlaides dažādiem produktiem). Nevarēju atturēties, un, ar domu pēc tam jau izdomāšu, ko ar to iesākt, palūdzu iesaiņot aptuveni 1kg lielu gabalu.

Tā kā sautējumu mīlis mājās ir tikai viens – es, tad nākamajā dienā izlēmu, ka jātaisa irbītes, jo tām ir vismaz divi ēdāji. Vietējā veikalā atradās žāvēts speķis ar plānu liesuma strīpiņu vienā malā un saldais krējums mērcei. Parasti es pildījumu gatavoju tāpat kā mammas – smalki sakapāts speķis, sīpoli, sāls un pipari, bet garša šķiet tāda nenobeigta. Tādēļ, saņēmusi akceptu no otra ēdāja, nolēmu izmantot arī rupjmaizi (nu tā kā tradicionāli šķiet arī būtu jābūt). Jāpiemin, ka rupjmaize man tiešām ir īstā (dodu priekšroku Ķelmēnu, Liepkalnu vai Kuldīgas rupjmaizei bez papildus graudiem vai sēklām). Tā ir stingra, garda, nav taukaina (pamēģiniet kādreiz maizes kombinātu rupjamaizi uzlikt uz plānākas salvetes – paliks ļoti labi redzams eļļains nospiedums), nav uzpūsta.
Bija bailes, ka maize varētu tomēr izmirkt un izšķīst (neesmu maizes zupas cienītāja, tieši izmirkušās maizes dēļ), tādēļ sagriezu to nelielos, pirksta resnuma stienīšos. Bija labi, un šķiet, ka neapgrūtināšu sevi ar tās kapāšanu arī citās reizēs.
Izvēloties starp rullīšu aptīšanu ar diegu vai saspraušanu ar bambusa zobu bakstāmajiem kociņiem, izvēlējos trešo variantu – izmantot kulinārijas diegu, kas ir resnāks. Mamma parasti izmanto parasto balto spolīšdiegu, bet tas ir ļoti tievs, iegriežas gaļā, pēc tam ir grūti atrast galus un, nesaplēšot gaļu, notīt no gatavā rullīša.
Kā atkāpe no mammas versijas, ir arī garšsakņu, sīpolu un citu garšvielu izmantošana.